Mugurkaula osteohondroze ir hroniska slimība, kurā notiek deģeneratīvas izmaiņas skriemeļos un starp tiem esošajos starpskriemeļu diskos. Atkarībā no bojājuma vietas mugurkaulā tos izšķir: dzemdes kakla osteohondrozi, krūšu kurvja osteohondrozi un jostas daļas osteohondrozi. Lai diagnosticētu mugurkaula osteohondrozi, nepieciešams veikt rentgenu un tās komplikāciju (piemēram, diska trūces) gadījumā mugurkaula MRI. Mugurkaula osteohondrozes ārstēšanā līdztekus ārstnieciskajām metodēm plaši tiek izmantota refleksoloģija, masāža, manuālā terapija, fizioterapija un fizikālā terapija.
Etioloģija un patoģenēze
Vienā vai otrā pakāpē mugurkaula osteohondroze attīstās visiem veciem cilvēkiem un ir viens no organisma novecošanas procesiem. Agri vai vēlu starpskriemeļu diskā rodas atrofiskas izmaiņas, bet traumas, slimības un dažādas mugurkaula pārslodzes veicina agrāku osteohondrozes parādīšanos. Visbiežāk sastopamā mugurkaula kakla daļas osteohondroze un mugurkaula jostas daļas osteohondroze.
Ir izstrādātas aptuveni 10 osteohondrozes teorijas: asinsvadu, hormonālas, mehāniskas, iedzimtas, infekciozi-alerģiskas un citas. Bet neviens no tiem nesniedz pilnīgu skaidrojumu par izmaiņām, kas notiek mugurkaulā; drīzāk tie ir viens otru papildinoši.
Tiek uzskatīts, ka galvenais osteohondrozes rašanās faktors ir pastāvīga mugurkaula kustības segmenta pārslodze, kas sastāv no diviem blakus esošiem skriemeļiem. Šāda pārslodze var rasties motora stereotipa – stājas, individuāla sēdēšanas un staigāšanas manieres – rezultātā. Slikta stāja, sēdēšana nepareizā pozā un staigāšana ar nelīdzenu mugurkaulu rada papildu slodzi mugurkaula diskiem, saitēm un muskuļiem. Procesu var saasināt mugurkaula strukturālās īpatnības un tā audu nepietiekama trofisms, ko izraisa iedzimti faktori. Visbiežāk strukturālie defekti rodas mugurkaula kakla daļā un izraisa asinsvadu traucējumus un agrīnu mugurkaula kakla daļas osteohondrozes pazīmju parādīšanos.
Jostas daļas osteohondrozes rašanās bieži ir saistīta ar tās pārslodzi, noliecoties un paceļot smagus priekšmetus. Veselīgs starpskriemeļu disks var izturēt ievērojamas slodzes pulposa kodola, kas atrodas tā centrā, hidrofilitātes dēļ. Kodols satur lielu daudzumu ūdens, un ir zināms, ka šķidrumiem ir neliela saspiešana. Vesela starpskriemeļu diska plīsums var rasties pie spiedes spēka, kas lielāks par 500 kg, savukārt osteohondrozes rezultātā izmainīts disks plīst ar 200 kg lielu kompresijas spēku. 200 kg lielu slodzi izjūt 70 kg smaga cilvēka mugurkaula jostas daļa, turot 15 kg smagu slodzi pozīcijā, kurā ķermenis ir noliekts uz priekšu par 200. Tik augsts spiediens ir saistīts ar pulposa kodola mazo izmēru. Kad slīpums palielinās līdz 700, slodze uz starpskriemeļu diskiem būs 489 kg. Tāpēc nereti pirmās mugurkaula jostas daļas osteohondrozes klīniskās izpausmes rodas smagu priekšmetu celšanas laikā vai pēc tam, veicot mājas darbus, ravējot dārzā utt.
Diska šķiedru gredzena saistaudu, fasešu locītavu saišu un kapsulu iznīcināšana izraisa imūnsistēmas reakciju un aseptiska iekaisuma attīstību ar fasešu locītavu un apkārtējo audu pietūkumu. Skriemeļu ķermeņu nobīdes dēļ tiek izstieptas fasešu locītavu kapsulas, un izmainītais starpskriemeļu disks vairs tik stingri nenostiprina blakus esošo skriemeļu ķermeņus. Veidojas mugurkaula segmenta nestabilitāte. Nestabilitātes dēļ, attīstoties radikulāram sindromam, iespējama mugurkaula nerva saknes saspiešana. Ar mugurkaula kakla daļas osteohondrozi tas bieži notiek, pagriežot galvu, un ar mugurkaula jostas daļas osteohondrozi - ķermeņa saliekšanas laikā. Ir iespējams veidot mugurkaula kustības segmenta funkcionālo bloku. To izraisa mugurkaula muskuļu kompensējoša kontrakcija.
Diska trūce rodas, kad disks paslīd atpakaļ, pārraujot aizmugurējo garenisko saiti un izspiežot diska daļu mugurkaula kanālā. Ja tajā pašā laikā diska kodols tiek iespiests mugurkaula kanālā, tad šādu trūci sauc par plīsumu. Sāpju smagums un ilgums ar šādu trūci ir daudz lielāks nekā ar neplīsušu trūci. Diska trūce var izraisīt radikulāru sindromu vai muguras smadzeņu saspiešanu.
Ar osteohondrozi kaulu audi aug, veidojoties osteofītiem - kaulu izaugumiem uz skriemeļu ķermeņiem un procesiem. Osteofīti var izraisīt arī muguras smadzeņu saspiešanu vai izraisīt radikulāra sindroma attīstību.
Mugurkaula osteohondrozes simptomi
Galvenais mugurkaula osteohondrozes simptoms ir sāpes. Sāpes var būt akūtas ar augstu intensitāti; tas pastiprinās ar mazāko kustību skartajā segmentā un tāpēc liek pacientam ieņemt piespiedu stāvokli. Tātad ar mugurkaula kakla daļas osteohondrozi pacients tur galvu vismazāk sāpīgā stāvoklī un nevar to pagriezt, ar mugurkaula krūšu osteohondrozi sāpes pastiprinās pat ar dziļu elpošanu, un ar mugurkaula jostas daļas osteohondrozi pacientam ir grūti apsēsties, piecelties un staigāt. Šis sāpju sindroms ir raksturīgs mugurkaula nerva saknes saspiešanai.
Apmēram 80% gadījumu tiek novērotas trulas sāpes ar nemainīgu raksturu un mērenu intensitāti. Šādos gadījumos ārstam pārbaudes laikā ir jānošķir mugurkaula osteohondrozes izpausmes no muguras muskuļu miozīta. Blāvas sāpes osteohondrozē izraisa pārmērīgs sasprindzinājums muskuļos, kas notur skarto mugurkaula kustības segmentu, iekaisuma izmaiņas vai ievērojama starpskriemeļu diska stiepšanās. Pacientiem ar šādu sāpju sindromu nav piespiedu stāvokļa, bet ir kustību un fizisko aktivitāšu ierobežojums. Pacienti ar mugurkaula kakla daļas osteohondrozi izvairās no asiem galvas pagriezieniem un slīpumiem, ar mugurkaula jostas daļas osteohondrozi - lēnām sēdiet un piecelieties, izvairieties no ķermeņa saliekšanas.
Mugurkaula osteohondrozes komplikācijas
Osteohondrozes komplikācijas ir saistītas ar starpskriemeļu diska trūci. Tie ietver muguras smadzeņu saspiešanu, kam raksturīgs nejutīgums, atsevišķu ekstremitāšu muskuļu grupu vājums (atkarībā no saspiešanas līmeņa), kas izraisa parēzi, muskuļu atrofiju, cīpslu refleksu izmaiņas, urinēšanas un defekācijas traucējumus. Starpskriemeļu trūce var izraisīt muguras smadzenes apgādājošās artērijas saspiešanu, veidojot išēmiskas zonas (muguras smadzeņu infarkts) ar nervu šūnu nāvi. Tas izpaužas kā neiroloģiska deficīta parādīšanās (kustību traucējumi, jutīguma zudums, trofiskie traucējumi), kas atbilst išēmijas līmenim un izplatībai.
Mugurkaula osteohondrozes diagnostika
Mugurkaula osteohondrozes diagnostiku veic neirologs vai vertebrologs. Sākotnējā posmā mugurkaula rentgenstari tiek veikti 2 projekcijās. Ja nepieciešams, viņi var fotografēt atsevišķu mugurkaula segmentu un filmēt papildu projekcijās. Lai diagnosticētu starpskriemeļu trūci, novērtētu muguras smadzeņu stāvokli un identificētu osteohondrozes komplikācijas, tiek izmantota magnētiskās rezonanses attēlveidošana (mugurkaula MRI). MRI ir svarīga loma osteohondrozes un citu mugurkaula slimību diferenciāldiagnozē: tuberkulozais spondilīts, osteomielīts, audzēji, ankilozējošais spondilīts, reimatisms, infekcijas bojājumi. Dažkārt sarežģītās mugurkaula kakla daļas osteohondrozes gadījumos ir nepieciešams izslēgt siringomieliju. Dažos gadījumos, ja MRI nav iespējams, ir indicēta mielogrāfija.
Izmantojot diskogrāfiju, ir iespējama skartā starpskriemeļu diska mērķtiecīga pārbaude. Elektrofizioloģiskie pētījumi tiek izmantoti, lai noteiktu nervu ceļu bojājumu apmēru un lokalizāciju un uzraudzītu to atveseļošanās procesu terapijas laikā.
Mugurkaula osteohondrozes ārstēšana
Akūtā periodā ir norādīta atpūta skartajā mugurkaula kustības segmentā. Šim nolūkam mugurkaula kakla daļas osteohondrozes gadījumā tiek izmantota fiksācija ar Šantas apkakles palīdzību, bet mugurkaula jostas daļas osteohondrozei – gultas režīms. Fiksācija ir nepieciešama arī mugurkaula kakla daļas osteohondrozei ar mugurkaula segmenta nestabilitāti.
Osteohondrozes medikamentozajā terapijā tiek izmantoti nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL): diklofenaks, nimesulīds, lornoksikāms, meloksikāms. Spēcīgām sāpēm ir indicēti pretsāpju līdzekļi, piemēram, centrālās darbības pretsāpju līdzeklis flupirtīns. Lai mazinātu muskuļu sasprindzinājumu, tiek izmantoti muskuļu relaksanti - tolperizons, tizanidīns. Dažos gadījumos ir vēlams izrakstīt pretkrampju līdzekļus - karbamazepīnu, gabapentīnu; antidepresanti, starp kuriem priekšroka tiek dota serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (sertralīns, paroksetīns).
Ja rodas radikulārais sindroms, pacientam ir indicēta stacionāra ārstēšana. Ir iespējama vietēja glikokortikoīdu ievadīšana, prettūskas terapija un vilces izmantošana. Osteohondrozes ārstēšanā plaši tiek izmantota fizioterapija, refleksoloģija, masāža un fizikālā terapija. Manuālās terapijas izmantošanai nepieciešama stingra tās ieviešanas tehnikas ievērošana un īpaša piesardzība mugurkaula kakla daļas osteohondrozes ārstēšanā.
Mugurkaula operācijas ir indicētas galvenokārt ievērojamas muguras smadzeņu saspiešanas gadījumos. Tas ietver diska trūces noņemšanu un mugurkaula kanāla dekompresiju. Ir iespējams veikt mikrodiskektomiju, lāzerdiska rekonstrukciju, skartā diska nomaiņu pret implantu, mugurkaula segmenta stabilizāciju.